“Apspiestas emocijas nemirst. Tās mūs turpina ietekmēt no iekšpuses.” Zigmunds Freids
Kas ir Bio-Psihosomatika
Slimība no cita skatu punkta
Parunāsim par veselību? Manuprāt, veselība ir pati svarīgākā dzīvē. Reizēm pat nav svarīgi, vai slimība piemeklējusi sevi pašu, vai tuvu cilvēku... No slimībām nav pasargāts neviens, taču ir cilvēki, kuriem ir laimējies piedzimt ar labu veselību un, ja viņiem gadās saslimt, tad vien uz īsu brīdi. Bet ir citi, kas mūždien slimo un galu galā pierod, ka citādi nav iespējams. Lielu daļu dzīves piederēju pie otrajiem. Visticamāk, manu vecāku sarežģītās attiecības atstāja sekas uz viņu bērna veselību. Jaunībā vienmēr baidījos saslimt un arī saslimu, pat no domām vien! Mana pirmā profesija ir bērnu medicīnas māsa. Vēlāk Rīgas Stradiņa universitātē ieguvu Veselības aprūpes maģistra grādu kā Deju kustību terapeits, šo profesiju sajutu tuvāk savai būtībai. Kā zināms, profesija ir veids, kā atrast atbildes uz sev būtisko. Mani atbilžu meklējumi aizvien turpinās, jo mērķis ir ļoti motivējošs - VESELĪBA. Šobrīd studējot Biopsihosomatiku un jau laiciņu praktizējot, ir sajūta, ka esmu savām atbildēm tuvāk, kā jebkad. Žurnāla galvenās redaktores Aijas Austrumas uzaicinājumu padalīties ar saviem jaunajiem atklājumiem pieņēmu ar iekšēju misijas apziņu, jo cilvēkiem ir tiesības būt veseliem. Jau uzreiz zināju, ka rakstīt par tik plašu tēmu žurnāla rakstā būs liels izaicinājums. Biopsihosomatikas konsultācija vienmēr sākas no simptoma vai slimības. Tātad par slimību, tikai no cita skatu punkta.
Kā būt veselam, nevis baidīties no slimības? Reizēm man šķiet, ka mūsdienu cilvēki skrien pakaļ VESELĪBAI, lai aizbēgtu no slimībām. Vien tikai vārds SLIMĪBA liek iekšēji nodrebēt un tas ir dabiski, jo dzīvs organisms tiecas pēc labsajūtas un izvairās no sāpēm - tāda ir nervu sistēmas pamatfunkcija. Lai gan medicīna pēdējos 100 gados ir attīstījusies tādā līmenī, ka spēj darīt īstus brīnumus, statistika liecina, ka veselību izglābt tā nespēj - slimību skaits cilvēku populācijā nevis mazinās, bet tieši otrādi, pieaug un tās kļūst aizvien sarežģītākas. Aizvien jaunāki cilvēki slimo ar slimībām, kuras agrāk bija sastopamas vienīgi vecumā, piemēram, insults, infarkts, daudzas vēža formas, u.tt. Mūsdienās katrs zinās nosaukt faktorus, kas ietekmē veselību: iedzimtība, uzturs, vecums, stress, vide, kustības, u.tt. Diemžēl zinām arī to, ka pats veselīgākais dzīvesveids nav garantija. Kāpēc ir slimības, kuras nepadodas ārstēšanai ne ar labākajiem medikamentiem, ne ar diētām, ne ar gribasspēku, ne ar ķirurģiskām manipulācijām? Pat, ja izdodas veselību uzlabot, tad tikai uz laiku vai regulāri lietojot medikamentus...
Kas ir slimība? Mēs esam pieraduši domāt, ka slimība ir bojājums un organisma darbības traucēklis, kas iespējami ātri jāaptur. Vai arī, ka slimība ir dabas kļūda, kam par iemeslu ir, piemēram, neredzamie ļaundari mikroorganismi.
No vēstures. Pagājušā gadsimta 80tajos gados vācu ārsts onkologs dr.Raiks Hamers pēc traģiska dēla zaudējuma saslima ar vēzi un nokļuva slimnīcā savā nodaļā kā pacients. Sarunās ar citiem pacientiem visos stāstos viņš dzirdēja ko līdzīgu: laiku pirms slimības bijis kāds emocionāli grūts notikums. Par saviem atklājumiem, kurus Dr.Hamers turpināja līdz mūža beigām, viņš būtu pelnījis Nobela prēmiju. Viņa darbībai radās sekotāji un jaunā izpratne par slimību daudziem devusi iespēju atveseļoties pat bezcerīgos gadījumos. Tā nav ne ezotērika, ne dziedniecība, ne maģija, bet uz novērojumiem un pētījumiem balstīta alternatīva klasiskajai medicīnai, kura ietver zināšanas bioloģijā, fizioloģijā, anatomijā, embrioloģijā, bioķīmijā un psiholoģijā. Dr.Hamera radītās Jaunās vācu medicīnas principi biopsihosomatikā ir kā pamats.
Personīgā pieredze. Kā cilvēks, kurš dzīvē izvēlējies medicīnas ceļu, sākumā uz šīm zināšanām skatījos ar zināmu skepsi. Jāsaka paldies manai veselībai, kas bija sašķobījusies pēc gandrīz mēneša ilgā ceļojuma pa Meksiku (šo pieredzi esmu aprakstījusi Žurnāla Spīgana aprīļa numurā. Aut.), jo izmēģinot trīs dienu Biopsihosomatikas seminārā gūtās zināšanas, neticami īsā laikā atguvu veselību un pieteicos studijām. Jau kopš pirmajām praksēm kopā ar kursabiedriem un šobrīd vadot konsultācijas varu pārliecinoši teikt: šīs zināšanas darbojas!!
Slimība no bioloģijas viedokļa. Man šķiet, ka vislabāk jaunu zināšanu apguvē darbojas praktiskie piemēri. Piemēram, diagnoze Cistīts, jeb urīnpūšļa iekaisums. Parasts cilvēks domās: lai atveseļotos, ir jādzer daudz zāļu tējas. Ārsts zinās, kādi medikamenti palīdzēs. Bet biopsihosomatika skatīsies, uz kādām bioloģiskām vajadzībām norāda saslimšana: Cistīts ir saistīts ar bailēm par izdzīvošanu un drošību. Iekšējais konflikts var būt saistīts ar nespēju noturēt vai iezīmēt savas teritorijas robežas, tātad bailes par savas teritorijas drošību. Apzinoties un piepildot pamatvajadzību, nākamreiz nonākot līdzīgā situācijā, ķermenim vairs nebūs jāreaģē ar slimību. Piemēram, sievietei mājās ir sava kārtība, bet ciemos atnāk vīramāte, kas izjauc šo kārtību un viņai pēc laika sākas dedzināšanas sajūta un sāpes ejot uz tualeti. Sākumā liekas – kāda tur loģika? Bet labi padomājot taču zinām, kā dzīvnieki (arī mājas mīluļi) iezīmē savu teritoriju un nepieļauj to pārkāpt svešiniekiem.
Smadzenes, ķermenis, psihe. Mēdz teikt, ka cilvēka ķermenis dzīvo akmens laikmetā un nedarbojas loģiski, lai arī cik ļoti mums cilvēkiem tā gribētos. No evolūcijas attīstības procesa raugoties, nemaz tik ilgi nedzīvojam samērā drošā vidē. Mūsu smadzenes, tāpat kā akmens laikmetā, nekad neguļ un ik mirkli kontrolē vissīkāko detaļu gan iekšienē, gan ārpus ķermeņa, analizē un salīdzina visas uzkrātās atmiņas sākot no ķermeņa ieņemšanas brīža, caur gēniem (no senčiem) saņemto informāciju, ar mērķi izvēlēties vislabāko rīcības veidu, kas nodrošinātu ķermeņa izdzīvošanu nākamajā mirklī. Jo plēsējs var parādīties jebkurā brīdī!!!! Var teikt, ka cilvēka smadzenes “domā” vienlaikus trīs līmeņos: senās reptiļu smadzenes nodrošina visas svarīgās dzīvības funkcijas un vairošanos (izdzīvošanas instinkti). Limbiskā sistēma saistīta ar emocijām un atbildes reakcijām (sajust, vai ir droši, iegūt skaidrību). Pateicoties smadzeņu garozai, jeb neokorteksam, cilvēkam ir apziņa un radošs prāts (uzskati, pārliecības, vērtības, domas un darbība).
Daba visas dzīvās būtnes uz Zemes ir radījusi veselas. Dabā nav hronisku slimību, ir tikai akūti stāvokļi, no kuriem organisms vai nu atveseļojas, vai mirst. Kritiska situācija tiek izreaģēta caur darbību vai fizioloģisku procesu un stress ir aizmirsts, bet ķermenis ieguvis jaunu “gudrību”. Taču cilvēks stresa situāciju uztvers individuāli - tas pats notikums vienam nebūs nekas īpašs, bet cita prāts nespēs no notikušās situācijas atbrīvoties. Varbūt notikums jau sen pagājis, bet prāts turpina veidot jaunas un jaunas versijas par notikušo. Savukārt, ķermenis ticot prātam, arī uz domām reaģē kā uz īstu reālu situāciju, jo viņam nav būtiski - uzbrūk īsts lācis, vai uzbrucējs ir komentārs feisbukā! Pateicoties brīnišķīgajam prātam, cilvēkam slimības neatrisinās tik viegli kā paredzēts dabā un ne reti kļūst hroniskas. Bērna vecumā slimības iemesls bieži vien ir mammas iekšējie konflikti.
Slimība ir speciāla bioloģiska programma. Pēc dr.Hamera uzskata, dzīvības drošību apdraudošā situācijā organismā ieslēdzas Speciālā bioloģiskā programma (SBP). Šajā situācijā vienlaikus jābūt trīs faktoriem: 1) tā ir negaidīta; 2) cilvēkam dramatiska; 3) norisinās izolēti. Piemēram, strīds, avārija, šķiršanās, uzbrukums, u.c. SBP rada izmaiņas vienlaicīgi trīs līmeņos – psihē, smadzenēs un orgānā.
Šokējošā notikuma brīdī sākas aktīvā fāze - Simpatikotonija un šīs fāzes raksturīgās pazīmes ir: aukstas rokas un kājas, pazemināta apetīte, uzmācīgas domas atgriežas konflikta brīdī, slikts miegs, uzbudināmība, trauksme. Organisms mobilizējas – smadzenes dod signālu attiecīgajā orgānā pastiprināti vairot šūnas, tiek aktivizēta orgāna darbība, ar mērķi spēcināt orgānu (cīnīties vai bēgt), vai tieši otrādi – orgāns samazina savu šūnu skaitu un, kad tiks rasts risinājums, šūnas atjaunosies ar uzviju un orgāns kļūs vēl spēcīgāks. To var labi redzēt kaulu audos - pēc lūzuma kauls kļūst biezāks. Šajā fāzē slimības pazīmju nav un tā var ilgt arī vairākas dienas, pat nedēļas. Ja sevī novērojam šādus simptomus un zinām notikumu, tad varam noņemt dramatismu un izolētību – kādam izstāstīt, palūgt atbalstīt, sastādīt tālākās rīcības plānu.
Kad problēmu izreaģējam, izelpojam, ir atrasts risinājums, vai arī cilvēks vakarā aiziet gulēt, organismā iestājas atjaunošanās fāze - Vagotonija un tās pazīmes ir: vājums, nogurums, siltas rokas/kājas, uzlabojas apetīte, domas kļūst brīvākas, var būt paaugstināta temperatūra, tūska, iekaisums, sāpes. Vēl šajā fāzē palīgā nāk mikroorganismi – baktērijas, sēnītes, vīrusi u.c., kas palīdz likt galā ar savairotajām šūnām. Šo fāzi saucam par slimību!! Labā ziņa, ka organisms atveseļosies, ja vien sevi atbalstīsim un slimības pazīmes neuztversim kā šoku un dzīvību apdraudošu situāciju.
Vēlos piebilst, ka nekādā gadījumā nenoliegsim tradicionālo medicīnu, tās diagnostikas iespējas, palīdzību akūtās situācijās, traumu gadījumā vai, kad nepieciešama operācija. Taču atlaist stresa situācijā iedarbināto programmu, atbrīvot bailes, atraisīt iekšējos samezglojumus un sakārtot hierarhiskās attiecības savā dzimtā, ir īstais ceļš uz VESELĪBU.
Biopsihosomatika strādā vienkārši, bez zālēm, neticami ātri un palīdz atklāt, kas esam patiesībā.
Iedvesmai pāris atsauksmes no maniem klientiem:
· Sesija palīdzēja skaidri ieraudzīt, cik ķermenis dziļi spēj glabāt traumas un pārdzīvojumus un, ka tos var dziedināt. Varēju atslābināt saspringumus un nomierināt prātu un tas deva iespēju radīt un nostiprināt alternatīvu, pozitīvu dzīves scenāriju, ticību notikt labajam. Jo pirms tam bailes un nedrošība nedeva miera. Varēju atrisināt gadu desmitiem samilzušu konfliktu ar māti..
· Pēc sesijas manī notiek interesanti procesi. Brīžos, kad atnāk kādas atmiņas par tēti, vairs nekrītu upura domāšanā un uzņemos atbildību pati par saviem lēmumiem. Man ļoti patīk mājas darbs - tā meditācija. Beidzot sajūtu dzimtas spëku.
Kristiāna Kalniņa.
Raksts publicēts žurnālā Spīgana 2024.gada oktobra/novembra numurā